Vakars, kad paliku viens ar sevi un Vavada

[blushprevious]

Es esmu programmētājs. Ne tas, kurš raksta kodu no rīta līdz vakaram un aizmirst paēst, bet tāds, kas mīl savu darbu, bet vēl vairāk mīl brīvdienas. Mana ikdiena ir loģika, algoritmi, kļūdu labošana. Darbā es pavadu astoņas stundas, skatoties monitorā, un tad nāku mājās, lai… atkal skatītos monitorā. Tikai šoreiz spēlējot galda spēles ar draugiem. Mums ir tāda tradīcija: katru ceturtdienu satikties, izņemt kādu jaunu spēli un pavadīt pāris stundas smiekliem un stratēģijām. Bet pagājušajā nedēļā viss izjuka. Jānim bija jāstrādā, Laura aizbrauca pie vecākiem, bet Pēteris vienkārši aizmirsa. Paliku viens.

Sēdēju mājās, skatījos griestos un domāju, ko iesākt. Varbūt noskatīties kādu seriālu? Nē, gribējās ko aktīvāku. Varbūt palasīt grāmatu? Pēc darba acis jau tā nogurušas. Un tad es atcerējos, ka pirms pāris mēnešiem draugs no darba bija pieminējis kādu platformu. Īsti nepievērsu uzmanību, bet tagad tā doma atgriezās. Es neesmu azartisks cilvēks, nekad neesmu bijis spēlmaņu klubos, un pat loterijas biļetes pērku tikai reizi gadā. Bet tajā vakarā kaut kas iekšā teica: ""Pamēģini. Ja nu tas ir foršs veids, kā izklaidēties?"" Atvēru meklētāju un ierakstīju vavada. Pirmais, ko ieraudzīju, bija spilgts, moderna dizaina interfeiss. Nebija nekādu bezgaumīgu animāciju, tīra estētika, viegli saprotamas izvēlnes. Man kā programmētājam uzreiz iepatikās, ka viss strādā ātri un bez kļūdām.

Reģistrācija aizņēma pāris minūtes. Es iemaksāju nelielu summu — tikai desmit eiro. Ne jau tāpēc, lai uzreiz kļūtu bagāts, bet lai saprastu, kas tas par dzīvi. Sākumā paskatījos uz spēļu katalogu. Biju pārsteigts par dažādību: simtiem slotu, galda spēles, pat kāršu spēles ar īstiem dīleriem. Es vienmēr esmu bijis loģikas cilvēks, tāpēc izvēlējos blackjack. Zināju noteikumus, bet nebiju pārliecināts, kā stratēģijas darbojas ātrā spēlē.

Pirmās izspēles bija haotiskas. Es zaudēju pāris raundus, bet tas mani neiespaidoja, jo summa bija smieklīga. Tad es sāku domāt kā programmētājs: analizēt, kādas kartes ir izkritušas, mēģināt saprast likumsakarības. Protams, sapratu, ka blackjack ir nejaušības spēle, bet patīkami ir tas, ka tavs lēmums ietekmē rezultātu. Nevis vienkārši nospied pogu un ceri, bet vari izvēlēties ņemt vai palikt. Tas atgādināja manu darbu — risinājumu meklēšana nepilnīgas informācijas apstākļos.

Pēc pusstundas manī sāka mosties azarts. Nejutos kā narkomāns, bet vienkārši aizrāvos. Es sāku mainīt likmes, dažreiz palielināt, dažreiz samazināt. Un tad notika tas, ko negaidīju: es uzvarēju trīs raundus pēc kārtas. Mana bilance no desmit eiro uzkāpa līdz divdesmit pieciem. Saņēmos un nolēmu apstāties. Ne tāpēc, ka baidījos zaudēt, bet tāpēc, ka gribēju paturēt patīkamo sajūtu. Tajā brīdī sapratu: es neesmu atkarīgs no naudas, es esmu atkarīgs no emocijām. Un šīs emocijas bija pozitīvas.

Kopš tā vakara es atgriežos pie Vavada reizi nedēļā. Ne vairāk. Es uzstādīju sev skaidrus ierobežojumus: maksimums piecpadsmit eiro mēnesī. Ja zaudēju — tā ir izklaides maksa. Ja uzvaru — patīkams bonuss. Bet galvenais, ka es tādējādi aizpildīju to tukšumu, kas radās, kad draugu nebija. Tagad es vairs nejūtos vientuļš ceturtdienās. Man ir kaut kas cits — mirkļi, kad skatos uz kārtīm, domāju, riskēju un priecājos par katra neliela laimesta sajūtu. Varbūt kāds teiks, ka tā ir slikta izklaide, bet, ja cilvēks prot kontrolēt sevi, tas ir tikai veids, kā izbaudīt brīvo laiku.

Dažreiz es atceros to vakaru, kad pirmo reizi ieraudzīju vavada. Tas nebija liktenis, tikai nejaušība. Bet šī nejaušība man parādīja, ka pasaulē ir daudz veidu, kā justies dzīvam. Nav jābrauc uz kazino dabā, jātērē milzīgas summas. Var vienkārši sēdēt mājās, iedzert tēju un izmēģināt veiksmi. Un pat tad, ja nauda aiziet, tā ir pieredze. Man patīk tas miers, kas iestājas pēc spēles. Kad aizveru logu, es zinu, ka rīt atkal būs darbs, atkal kods un kļūdas, bet šobrīd esmu atpūties.

Mans padoms? Pat ja jūs nekad neesat mēģinājis, pamēģiniet. Bet ar prātu. Neiedodiet visu algu, nespēlējiet, kad esat bēdīgs vai piedzēries. Vienkārši izbaudiet procesu. Un, ja jums paveicas, kā man tajā vakarā, tad jūs sapratīsiet, ka laime nav tikai naudā. Tā ir sajūta, ka tu pats kontrolē savu likteni, pat ja tikai uz dažām minūtēm. Un tieši tāpēc es katru ceturtdienu, kad palieku viens, ieslēdzu datoru un dodos uz savu mazo brīnumzemi. Tas man palīdz ne tikai izklaidēties, bet arī saglabāt līdzsvaru starp darbu un dzīvi. Jo dzīve nav tikai kods. Dzīve ir arī mirkļi, kad tu saki: ""Šodien es uzvarēju.""